Projekts ,,Tautastērpa ceļš’’
Eksperta viedoklis
Lai izpētītu, kā mainījušies Latgales folkloras kopu, etnogrāfijo ansambļu tautastērpi, kas tajos joprojām ir saglabājies no tradicionālās pieejas un kādas novitātes ieviesušās, Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas Tekstilizstrādājumu dizaina izglītības programmas audzēknes skolotāju vadībā devās vairākās ekspedīcijās. Veikumu vērtē Dagdas Folkloras centra vadītāja Inta Viļuma:
Tautasdziesmas liecina, ka visur seno latviešu dzīvē tērpam aizvien ir bijusi izcila nozīme un tas veidots ar sevišķu lepnumu un dziļu daiļuma izjūtu. Tērpu darinājušas pašas valkātājas ar lielu nopietnību. Senos laikos šo tautastērpa darināšanas mākslu meitas mācījās no mātes, jaunā paaudze no vecākās, reizēm pieliekot arī kādu jaunu izdomu no savas puses. Tērpa pamata doma un nozīme tomēr palika tā pati caur gadu desmitiem un simtiem.
Tradicionālais tautastērps, ko etnogrāfi atzīst kā etalonu, radies un attīstījies līdz 19.gadsimta vidum, līdz dzimtbūšanas atcelšanai, pēc tam to ietekmējuši rūpnieciski ražoti materiāli, pilsētas, attiecīgi arī ārzemju mode un citi jaunmodīgi faktori.
Skatoties uz kolektīviem mūsdienās, kuri uzstāšanās reizēs izmanto tautastērpu, rodas daudz jautājumu gan par tērpa komplektēšanu, gan krāsām. Mūsdienu jaunieši, kuri vēlas sev tautastērpu, nonāk strupceļā. Rodas ļoti daudz jautājumu, kur galvenais ir – vai tautastērpa izgatavošanā ir pieļaujama jaunrade?
Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas pētnieciskā darba rezultātā tika iegūtas vērtīgas atziņas:
- laika gaitā ir mainījušies uzskati par tautastērpa komplektēšanu kolektīviem:
- sākotnēji, veidojot kolektīvus, katra dziedātāja atnāca ar savu darināto un nokomplektēto tautastērpu, kura daži elementi mūsdienās jau nav sastopami;
- 80. gadu otrā puse ir laiks, kas saistīts ar folkloras kustības rašanos un tautastērpa atdzimšanu. Šajā laikā rodas redzējums par vienota tautastērpa nepieciešamību visam kolektīvam – folkloras kopai vai etnogrāfiskajam ansamblim, kas veicina piederības sajūtu un kolektīva atpazīstamību;
- mūsdienu kultūrvidē sāk valdīt uzskats par atšķirīgu tērpu izmantošanu viena kolektīva ietvaros, kas atbilst vēsturiskajam aspektam, kad katra meita centās pati sev izgatavot tērpu, kurš būtu atšķirīgs no citas meitas tērpa, saglabājot savam novadam, ciemam raksturīgās krāsas, rakstus un tērpa sastāvdaļas;
2) tika konstatēts fakts par ķīmisku krāsu izmantošanu tautastērpa sastāvdaļu izgatavošanā mūsdienās, kuru tonis neatbilst toņiem, kas tiek iegūti, krāsojot dziju ar krāsām, kas iegūtas no dabiskiem materiāliem;
3) lai atvieglotu dažu tautastērpa daļu kopšanu, to izgatavošanā netiek izmantotas lina un vilnas dzijas, bet gan dažādi sajaukumi;
4) dažādas atkāpes no vispārpieņemtajām normām tautastērpu izgatavošanā tiek pamatotas ar mazākiem finansiālajiem ieguldījumiem;
5) parādās izteiciens “stilizēts tautastērps”. Izteiciens pats rada jautājumu – vai runājot pat tautastērpu, mēs varam lietot terminu stilizēts? Vai tas ir tautastērps vai nav?
Kādam būtu jābūt mūsdienu tautastērpam?
Vairāk nekā pusgada garumā Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas Tekstilizstrādājumu dizaina izglītības programmas audzēknes skolotāju vadībā pētīja Latgales folkloras kopu, etnogrāfisko ansambļu, deju kolektīvu tautastērpus. Noslēgumā notika diskusija, kādam būtu jābūt tautastērpam.
Pētījuma rezultātus komentē Dagdas Folkloras centra vadītāja Inta Viļuma:
Diskusijā izskanēja vairākas pieejas, kā atrast un izgatavot etnogrāfiski precīzu savas vietas tautastērpu:
- gūt informāciju no dažādiem izdevumiem, kuru uz doto brīdi ir ļoti daudz;
- griezties Vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļā, kur ir pieejami zinātniskajās ekspedīcijās iegūtie paraugi, kuri netika izmantoti, sastādot izdevumus;
- ieklausīties savas dzimtas, vecāka gājuma cilvēku stāstos, jo kaut kāda tautastērpa sastāvdaļa iespējams ir saglabājusies jums blakus;
- pirms izgatavot tērpu, vērsties pēc padoma pie eksperta;
- izgatavot tērpu uzticēt pārbaudītiem meistariem, jo tas kalpos ne vienu vien gadu un nesīs informāciju nākamajām paaudzēm;
- izgatavojot tērpu, izvēlēties dabiskos materiālus (vilnu, linu), jo tērps ir noteikta zīmju sistēma, kas pauž noteiktu domu, jo īpaši, ka uz doto brīdi šie dabiskie materiāli ir pieejami;
- ja finansiāli ir sarežģīti izgatavot uzreiz visu tautastērpa komplektu, ir jāpadomā par pakāpenisku tērpa komplektēšanu.
Ja tautastērpā izej publiskā pasākumā, tu nes šo vēsti un savas tautas kultūras mantojumu un esi atbildīgs par to, cik skaisti, cik cēli un grezni to parādi. Jāizturas ar cieņu pret savām saknēm. Līdztekus etnogrāfiskajam tērpam var pastāvēt arī arheoloģiskais tērps, kas parāda, kā ģērbās vēlā dzelzs laikmeta cilvēki no 9. līdz 12.gadsimtam. Aplūkojot tautastērpa ceļu tik lielā laika periodā, nākas secināt, ka, sākot ar 14.gadsimtu tērps sāka būtiski mainīties, tomēr, izgatavojot tērpu, tika izmantoti dabiskie materiāli.
Kāds teiks – bet tradīcija mainās! Jā, tradīcija mainās, tāpēc mēs šodien staigājam tādā apģērbā, kādā staigājam, un tautastērpu uzvelkam atsevišķos gadījumos. Mēs vairs nedzīvojam 19.gadsimta tradīcijā, mēs to esam saņēmuši noslēgtā veidā un nevaram to mainīt. Mēs varam to apgūt un turpināt, bet ne mainīt. Tā nosaka, kā var likt kopā dažādas apģērba daļas, kā tās var rotāt. Ja mēs tautastērpu mainām neatbilstoši kādai jaunienākušajai tradīcijai, tā kļūst par vulgarizēšanu, un tādā veidā mēs vairāk nepaužam savu kultūras mantojumu.