Kāda otrdienas pēcpusdiena pašā mācību gada sākumā aizsākās mazliet neierasti. Piezvanīja puisis no Vides dizaina izglītības programmas un atgādināja, ka rītdien būtu vēlams ierasties uz audzināšanas stundu (itin kā man būtu izvēle, un es kā ,,jaunizceptā” audzinātāja varētu arī neierasties!). Mazliet izbrīnījos.
Trešdien, ierodoties klasē, aizdomas radīja tas, ka bija atnākuši tikai pirmo kursu audzēkņi. Kur tad visi pārējie? Izbrīns kļuva vēl lielāks. Taču nenācās ilgi gaidīt. Tur jau viņi visi ar skolotāju Gunāru Klauču priekšgalā arī nāca un vedināja mūs uz tēlniecības radošajām telpām. Lai arī pārsteigti, taču aicinājumam sekojām. Pie ieejas mūs sagaidīja skolotāja Aira Medne, smaidīga, taču stalti izslējusies un koncentrējusies svarīgam uzdevumam.
Kad bijām atstājuši savas personīgās mantas uz pakaramajiem, mazliet nobijušies tikām pie notumšotām brillēm un sajutāmies diezgan kurmiski. Lai nepazaudētos telpā un neaizklīstu nez kur, turējāmies viens otram pie pleciem, līdzīgi kā mazi ziloņbērni staigā, ar snuķi savai mātei astē ieķērušies. Bija sajūta, ka labi pazīstamā telpa pēkšņi ieguvusi vēl kādu plašuma dimensiju, jo bijām zaudējuši apjautu par telpas robežām. Nācās akli paklausīt stingrā balsī izteiktajām pavēlēm. Ar kreiso roku turējāmies saķēdē, kamēr labā tika kaut kur iespiesta – kādā pamazām cietējošā masā. Nojauta sacīja priekšā, ka tas varētu būt ģipsis.
Un tad atskanēja svinīga balss, kura ļoti nopietni lasīja mums priekšā visu to, ko būs vai nebūs darīt skolā un, galvenais, savā izglītības programmā. Skaidrs bija tikai viens – nāksies cienīt un godāt skolotājus un labi veidot, lai visu semestri nenāktos grauzt tikai lakricas konfektes… Uz brīdi gan radās nelielas šaubas, vai kāds nav aplaupījis vai arī negrasās aplaupīt konfekšu fabriku, lai mums apsolītos kārumus sadabūtu. Taču par to nebija laika ilgi prātot, jo bargās balss īpašniece (kas izrādījās Egija) pieprasīja svinīgi atkārtot cunftes zvēresta tekstu. Gāja kā pa kalniem, klumburu klumburiem, taču kaut kā galā tikām.
Beidzot drīkstējām noņemt brilles. Ieraudzījām, ka mūsu roku atspiedumi glīti iekārtojušies skolotāja Gunāra darinātajos bitiski sešstūrainajos rāmīšos. Šādi bijām devuši piekrišanu kļūt par šīs cunftes biedriem, bijām apsolījušies pasauli turpmāk uzlūkot tikai trīsdimensiju formā. Sajutām savu piederību skolai un Vides dizaina izglītības programmai. Sajutām, ka katrs jaunpienācējs tiek īpaši sagaidīts, tiek uzņemts kā lielā, kopīgā ģimenē.
Gribētos sacīt, ka ikvienam, lai sajustos piederīgs mūsu saimei, ir jāiemācās trīs gudrības: čakli un ikdienišķi no dienas dienā strādāt (skudras gudrība), pacelties virs zemes un pārredzēt apkārtni (ērģļa gudrība), saskatīt iespēju un sadarboties (cilvēka gudrība). Izejot cauri pārbaudījumiem, guvām jaunu pieredzi un mācību, kas skolā noteikti ļaus justies pašpārliecinātāk. Paldies visiem organizatoriem! Lai mums izdodas!
Vides dizaina izglītības programmas audzinātāja Vita Borisa